Baltas maijvaboles krīt no debesīm. Plaukš. Plaukš. Plaukš. Pilna zeme ar baltām maijvabolēm. Un auto taurē kaut kur lejā. Negrib sabraukt tās maijvaboles baltās. Un tagad jau tikai vairs baltas bizbizmāres krīt. Vēl dažas baltas mušiņas un lietus.

Visu nakti dega svece. Uz akmeņa pie palmiņas. Uz rīta pusi viņa izdzisa un es aizmigu. No rīta atvēru durvis un iekāpu lielā baltā sniega kupenā.
Sētniece nekad nenotīra manu durvju priekšu. Es viņai nepatīku (jo viņa dzīvo virs manis). Viņa man arī nepatīk (jo viņa rupjiem vārdiem lamājas uz savu dēlu un viņai ir ļaunas un aukstas acis). Aizbridu līdz logam. Atvēru slēģus. Tagd eglītei būs gaismiņa.

Šorīt no rīta izkāpu pie Bērnu pasaules. Atlikušās divas pieturas nogāju kājām. Tramvajā cilvēki nepatika. Tādi dikti auksti likās. Citreiz viņiem siltas acis. Bet šorīt viņi tik ledaini skatījās uz mani. Un es neizturēju.

Ielas pilnas melna sniega,
Acis pilnas salda miega,
Medus mēles ausis laiza,
Tavi vārdi sāli kaisa
Manās rētās sadzijušās.