Vakar gāju mājas. Pusnaktī. Sala labā kāja. Bet tas būtu nieks. Visu ceļu baidījos. Izvairījos no vārtrūmēm. Atskatījos uz mašīnām, kuras pārāk lēni brauca garām. Elizabetes iela. Tukšs, tumšs, auksts. Laternas šūpojās. Neviena cilvēka. Jaunietis. Melnās drēbēs. Melniem matiem. Melnām acīm. Vējš pa gaisu nēsā tukšus plastmasas maisiņus. Avīžu stērbeles lidinās man apkārt. Kaut kāda zīmīte uz trotuāra. Garām. Ātrāk garām.Kājas īkšķis tik ļoti nosalis, ka nevaru pakustināt. Mājās.Ielas pretējā pusē trīs jaunieši. Melnās drēbēs. Melnās kapucēs. Melniem vārdiem runā. Garām. Ātrāk garām. "Tēvs mūsu, kas esi debesīs..."
"Esi sveicināta Marija, žēlastības pilnā..." Lai tikai nenāktu sliktas domas galvlā...
Spoku pilsēta. Labi, ka tā mana Rīga. Labi, ka mana pilsēta. Citādi tik spokaina. Tik tukša. Nosalusi. Neejiet naktī arā. Tad, kad putni nosaluši, neejiet ārā. Tad, kad melni vārdi uz trotuāriem guļ, neejiet ārā.