Šodien pa jumtu dejo pavasaris.

Nē, man nesanāk. Esmu nomākta. Dusmīga. Skumja. Neizpratnē. Sašutusi. Nesanāk man priecāties par pavasari, kas ar zilām vizbuļu debess kurpēm dejo pa sarkanbrūno skārda jumtu un visos skursteņos saules drupatas kaisa iekšā. Man nesanāk priecāties par austošo sauli, kas nu jau mani sveicina 8:05. Nesanāk man priecāties par siltumu, kas lēnām un klusi un nemanāmi nāk.

Man ir jāuzmanās. No visa kā. No savas ēnas. Jo arī ēna var būt nodevīga. Un ne tikai ēna. Un citreiz pat nevar zināt kas. Kas ir tas nodevīgais. Kas staigā ar to duncīti un dur mugurā.

Vakar beidzot noskatījos taureņa efektu. Tagad esmu tik efektaina. Tik defektaina.