Jau otro nedēļu pēc kārtas pamanu, ka tieši plkst.13:30 (vai ar kādu piecu minūšu nobīdi pa labi vai pa kreisi), ieskatos pulkstenī un esmu atvērusi Cibu. Vienmēr vienā un tajā pašā laikā. Un vienmēr mani pārņem tā pati sajūta - cik labi, diena iet uz beigām! Nesaprotu, ko tas nozīmē. Sākumā domāju, ka tas tā vienkārši, bet tagad jau tas sāk kļūt interesanti, lai neteiktu vairāk.

Un tad vēl arī parasti 16:15 sāku pabeigt iesākots darbus, bet 16:50 uzrodas kaut kas steidzams un neatliekams.

Plkst.21:00 mani pārņem vientulības sajūta.
Plkst.23:00 man uzmācas domas par nāvi.
Plkst.24:00 nav vairs nav spēka, lai aizietu līdz dušai.
Plkst.00:30 mēģinu sasildīties karstā dušā.
Plkst.01:15 domāju, ka atkal sasodīti maz laika gulēšanai atlicis.

Un tas viss kaut kā palien zem (ielien starp) dažādām nodarbēm (t.sk. dienišķās maizes pelnīšanas), draugiem un mācībām.