Beidzot ir vakars. Kņada ir rimusi un var sākt domāt. Domas nomierinājušās un kā balti kaķi lēnām švaiksta nadziņus un ritinās pa brūnu vecāsmātes deķi. Miers. Aiz loga žvadzinās tramvajs - tik krāsains kā gultas pārklājs žurnālos noskatītās bērnistabās. Mīksta tumsa lavās iekšā pa vaļējiem logiem. Silts miers - tāds, kas kņudina kājas. Un arī vēderu.
Dienas baltā un aukstā steiga kaut kur pagaisusi. Nolieku savu masku plauktiņā. Lai gaida rītu. Tagad vienkārši esmu. Bez maskas. Bez ādas. Bez kauliem. Esmu iekš kaut kā liela. Tāda sajūta kā vasaras naktī. Kad ir silts. Un kad sienāži jau sisina. Tad arī tu esi iekš kaut kā liela.

Saulīt, mani šodien gandrīz sabrauca. Sarkana mašīna. Bet tu jau to redzēji. Vienkārši man kļuva sevis tik ļoti žēl. Un atkal sprandā sāka vilkt. Vai tu šodien ar Dievu runāsi? Nu par mani, par citiem? Vai tu pajautāsi vai viņš mani vēl mīl?
Saulīt, man pēkšņi kļuva skumīgi. Es jau zinu, ka tu vienmēr esi kopā ar mani. Un tas to visu pasākumu padara daudz vienkāršāku. Bet citreiz man tas piemirstas. Nu piedod. Ceru, ka tu nedusmojies, ka ar tevi runāju šitā. Bet tu jau zini, ka man patīk ar tevi runāt rakstot. Tad ir tā sajūta, ka tu esi tepat aiz muguras un skaties pār plecu :) Nu, nepatīk man, kad kāds ir aiz muguras, bet tu esi kaut kas īpašs. Un tu to zini. Lūdzu samīļo mani! Nu re, tagad ir labi :)

Man patīk tās rozes. Nu šitās sarkanās. Viņas labi izskatās zilā vāzē. Vai ne? Mmmm, atkal jau ir vēls. Bet vēl bišķi jāpadarbojas.

Zini, drīz atkal būs pilns mēness. Kā būs ar manu miegu???