Vakar sēdēju zirdziņam mugurā. Un no viņa siltums. Soļojām pa manēžu. Uz riņķi vien, uz riņķi vien. Ārā nelaida. Uz mežu netikām. Zirdziņam pakavi slīdēja. Bet man jau manēžā pārsala labā kāja. Un rokas bija alkoholiķa zilas. Parikšojām arī. Kaut kā nedroši jutos, tāpēc atpakaļ soļos.

Bet tie zirdziņi stallī man tik lieli izlikās. Un sākumā pat baidījos. Domāju par to, ka varētu mesties bēgt. Izskriet cauri stallim, ārā prom, pa mežu, kur acis rāda. Bet tad es sajutu siltumu. Un mieru. Zirdziņi tik mierīgi. Un tik lieli un labi. Draugi. Un tad jau man abas rokas bij zirgam ap kaklu. Un viņš man stāstīja pasaku. Es viņam visādus niekus tur smēju ausī. Un blēņas stāstīju. Un viņš man teica, ka es esmu niekalbe. Bet es tik stātstu. Un viņš jau arī man pasakas.

Bet pie zirdziņiem man patika. Man zirdziņi vispār patīk. Bērnības sapnis - stallis ar zirdziņiem.

Un tad vēl vakar Ķīpsalā street dance fests bija. Nu tie jaunieši jau tur smuki lec. Un tā bumsi bumsi mūzika. Bet nu kaut kas man no tā visa neaiziet. Man gan skaidroja filozofiju: "It's some kind of competition. You know. Not agressive, but you have to be the best. You have to move. You have to be the first. Some kind of, you know, good competition." O.k. Var jau būt. Bet tā kā man sacensība pati par sevi nepatīk - tad secināju, ka tas nav priekš manis. It is rude. And not for me.

Un tad ļoti, ļoti vēlu vakarā trīs stundas nosēdēju ne visai ērtā pozā. Galva pagriezta pa kreisi. Šodien kakls tāds nepagrozāms. Ak jā - un protams dibens un kājas no zirdziņiem. Sēdēšanas, staigāšanas un grozīšanas problēma.

Lets go out. Beautiful evening.