Mamma vakar teica, ka viņai ir uzradies "nu tāds kā mīļākais". Draugs. "Viņš manī saskata arī cilvēku, ne tikai sievieti. Viņš ar mani runā. Es tētim pāri nedarīšu."

Viņa gaidīja, ka es viņu nosodīšu. Bet nekā - es teicu "Forši!" Viņa apstulba. Un tā apstulbst visas manas draudzenes. Viņas man stāsta savus kreisos soļus un gaida nosodījumu. Bet es saku: "Forši!" Un tad ir pauze. "Kā? Man likās, ka tu teiksi, cik nepareizi." Bet es saku, ka tu esi baigais malacis.

Un pati ne reizi neesmu domājusi par to, ka varētu pa kreisi. Vai, ka varētu būt neuzcticīga. Vakar sāku domāt par to, kāpēc es tajā visā neko sliktu neredzu? Kāpēc manī tas neizraisa nekādas emocijas. Es saku forši, bet man patiesībā ir vienalga. Man ir vienalga - tu vari gulēt ar ko gribi, man svarīgas ir sajūtas. Man ir svarīgs kaut kas cits. Nezinu, kas. Es nemāku to nosaukt vārdā. Bet ir kaut kas lielāks. Un tur viss ir iekšā. Viss. Bet vārdu nezinu.

Visādi interesanti pagriezieni. Un krustceļi. Un vispār tas ceļš ir interesants. Jāiet. Jāiet tālāk.