- Nu Saulīt viss līdz kaklam?
- Tieši tā.
- Kaut ko...
- Jā, gribas peldēt. Jūrā. Pa viļņiem. Lēkāt. Šūpoties. Nirt. Līdz 3.sēklim. Un tad atpakaļ.
- Saulīt, bet tu taču mīli.
- Man šķiet, ka nu jau ienīstu. Šis būs pirmais cilvēks,kuru šķiet, sākšu ienīst. Ceru, ka tās ir tikai mirkļa emocijas.
- Tā ir.
- Paldies.
- Aber lūdzu. Tevis dēļ da jeb ko.
- Cik labi, ka tu esi.
- Man arī tā liekas.
- :) Kļūst labāk. Tikai nesaprotu, ko darīt. Patiesībā jau zinu. Viņš domāja, ka visu mūžu dzīvošu tikai viņam un darbam. Bet as soon as man parādās citas intereses, ir pilnīgs čau. Un ko man darīt? Kārtējo reizi - sev vai citiem?
- Tu jau droši vien zini atbildi.
- Protams, ka zinu. Bet vai tiešām kaut kas nevar sakārtoties tajā visā pasākumā, ko par dzīvi dēvē?
- Nuuu, tu jau sāc runāt kā...
- Kā pensionāre?
- Tieši.
- A vot girbu.
- Ko tad? Pensijā.
- Nu, o.k. Var būt ne gluži tā. Bet kaut ko atkal gribu - vot to modeli - you are successful young man. You have family, children, hause, garden, car etc. Un katru vakaru ar draugiem brauc spēlēt golfu :)
- Oho.
- Šobrīd tiešām gribas baltu māju. Mīsktus zamša dīvānus. Platekrāna televizoru. Baltu,pūkainu paklāju. Un baltu kaķi. Un kaut ko ģimenei līdzīgu (bez bērniem). Un lielu virtuvi flīzētu grīdu un tvaiku atsūcēju. Un tad pēc darba iet mājās. Cept Split banana. Taisīt suši. Lobīt garneles. Un tad pilnu māju ar ciemiņiem. Un darīt visādas trakulības. Un tad ievelties milzīgā gultā. Spēlēt šahu. Un gaidīt sauli lecam...