Tramvajs aizgāja garām. Stulbi. Iešu uz nākamo pieturu. No pagalma iznāk vīrietis. Melnas, prefekti nogludinātas bikses, melns vilnas mētelis pāri celim, pelēka vilnas cepure ar nagu, balta šalle, melni cimdi, melnas kurpes, melns koferis. Atkal tramvajs skrien man garām. Paspēšu? Sarkanais. Paspēšu! Man liekas, ka melnais kungs arī steidzas uz to pašu tramvaju. Viņš paspēs. Es...es nē. Oranžais. Tramvaja durvis aizveras. Viņš nepaspēja. Bet viņam arī nevajadzēja. Viņš nogriezās pa Tallinas ielu uz Brīvības ielas pusi. Es gāju taisni tālāk. Vēl man garām pagāja trīs tramvaji. Vienā no tiem pamanīju kolēģi ar stiklotu skatu veramies manī. "Labrīt!" cauri stiklam un ielas troksnim uzsaucu. "Labrīt!" tas varēja būt tas, ko saņēmu atpakaļ.

Uz soliņa sēž sieviete. Glava atliekta atpakaļ. Acis stingi veras pelēkajās debesīs. Rokās asiņains kabataslakatiņš.

Domas lidinās kaut kur starp realitāti un vēlamo. Mēģinu atrast atbildes. Mēģinu izdomāt nākotni.

Man vēl ir mazliet no visa kā.