Pilnīgi mierīgs vakars. Pilnīgi. Tikai viņš - runāja vienā laidā. Nu kāpēc tik daudz jārunā. Vai tiešām pa to laiku, ko mēs pavadījām kopā viņš nesaprata, ka man patīk paklusēt. Bet, nu jā, viņš vienmēr daudz runāja. Un šodien arī. Un atmiņa viņam vēl aizvien tik pat slikta.

Gājām pāri Akmens tiltam uz Vecrīgu. Pēc trenniņa tāds patīkams nogurums. Sniegs snieg. Vecrīgas torņi pazuduši tādā kā miglā. Man atgādināja vasaras vakarus, kad es no darba tipināju uz savu dzīvokli Āgenskalnā. Saule rietēja. Citreiz jau bija pilnīga nakts (toreiz vēl kaut kā nebiju iemācījusies maz strādāt). Un tad gar tiem dīķīšiem. Parasti novilku kurpes un zeķes un pa rasaino zāli ar basām kājām. Gar kurkstošām vardēm un sanošām liepām. Ar mazliet trīcošu sirdi par savu dzīvību. Tad pāri tramvaja sliedēm, putekļainajā pagalmā, pa betona kāpnēm uz trešo stāvu un savā skaistajā dzīvoklī ar gaišzilām sienām un violetu krāsni, gaišbrūno virtuvi... Un to smaržu. Bez neviena krēsla, galda, nemaz jau nerunājot par traukiem... Nu jā, bet atpakaļ pie šovakara - man gribas paklusēt, padomāt.Bet viņš runā. Un tad pēkšņi: Drīkst paņemt tevi aiz rokas?

Un tā mēs gājām cauri sniegam.
Es laikam viņu mazliet saprotu.