Sapni redzēju no rīta. Tad, kad nozvanīja modinātājs. Un pulkstenis rādīja 07:05, es gribēju vēl nedaudz iemigt. Un tad es redzēju sapni. Biju savās lauku mājās. Un staigāju pa visām bērnības taciņā. Bija pavasaris/vasara. Ziedēja mazās dzeltenās plūmītes - baltas, lielas kā piesnigušas. Un arī plūmes jau bija. Un tik neparasti lielas. Un gāju lejā pa kalnu, kurš bija gaišā smilšu krāsā. Nu tik saulains. Un tad gar aku uz pļavu. Un pļavā zaļa, zaļa zāle. Pudurīšos zied tās mazās zilās puķītes, kas līdzīgas mazām nātrītēm. Un Lielupe kā mierīga, zila lenta. Un aiz upes arī pļavas zaļas, zaļas. Un ozolu birzs pāri upei un pilskalns vieglā dūmakā. Debesis tik zilas, nav neviena mākoņa. Takai kreisajā pusē dīķī vardes kvākšķinās. Es eju uz upi. Tad sāku ieraudzīt pļavā stikla pudeles. Neviena na saplēsta. Visas stāv ar kakliņiem uz augšu. It kā kāds būtu tīšām salicis stāvus, lai kāds neuzkāpj un nesaplēš. Lai nav stikli. Es gāju uz upi. Gribēju nogriezties pa kreisi uz citām pļavām'(tur es biju sapnī arī - man šķiet iepriekšējā naktī cīnījos ar visādiem monstriem). Bet tad es pamodos. Plkst. bija 07:33. Kāpu ārā no siltās gultas un lēnām devos uz dušu. Paskatījos spogulī. Labrīt!