Sieviete melnā mētelī ar klasiskiem sejas vaibstiem nāca man pretī. Skatījās manī un samiedza acis.

Uz zemes ieraudzīju tukšu šļirci.

Maza meitene šķērsoja ielu pie zaļās gaismas. Es gāju viņai pretī. Viņas divas rudās astītes plivinājās kā tādi sarkani karodziņi.
Vīrietis iznāca no Brīvības ielas 43 (63) nama. Melnās biksēs un sūnzaļā jakā. Mēs gājām paralēli dažādos virzienos. Tas bija mans kolēģis.

Sieviete kā no ēģiptes piramīdu sienu zīmējumiem peldēja pa Dzirnavu ielu. Tik svēta, tik neaizskarama, tik samākslota.

Šķērsoju Barona ielu tajā pašā vietā kur vienmēr - tur, kur nav atļauts. Pagāju garām mašīnai, no kuras nāca ārā skaļi "tumcī, tumcī". Pulkstens jau divi. Visi pulksteņi, ko pa ceļam satiku, rādīja citu laiku.

Un es izdomāju, ka ne velna es nederu. Tur kur esmu, nederu. Hei, es gribu derēt! Kā poga derēja Ziedoņa pasakā. Kāpēc es nevaru derēt?