Iegāju istabā. Lielā ar augstiem griestiem. Tur bija tikai viņa un viņš. Viņš - atlaidies uz matrača. Viņa - pie pretējās sienas uz paklāja. Abi lasīja. Es noģērbos. Apsēdos uz paklāja un sāku spēlēties ar melnu bumbiņu.

Pilna istaba ar svecēm. Atnāca pārējie. Un tikai mierīgas runas, mierīgi smiekli, nekāda satraukuma. Un man sirds pāri plūda no mīlestības pret viņiem visiem.

Tad atnāca mēness. Es uzrāpos uz palodzes. Iekārotojos ērti. Es redzēju viņus visus ap tējas "galdiņu" un sveci. Un mēnesi es redzēju.

Kuģi lēnām slīdēja pa Daugavu. Ostā kaut ko krāva (iekšā vai ārā). Preču vagoni klusi bez skaņas slīdēja turp un atapkaļ. Vagoni, platformas, platformas.

Un es sēdēju un skatījos mākslīgi izgaismotajā tumsā. Un laiks plūda citādāk. Laiks manī plūda citādāk. Lēnāk. Mierīgāk. Bez steigas. Un man nebija bail. Viss bija izgaisis. Tikai laiks mierīgs un kluss manī brida, bradājās.

Viņi runājās par ritmiem. Par bioloģiskajiem pulksteņiem. Par to, kā pilsēta māk izsist no ritma. Par to, cik cilvēks ir slinks savā būtībā un cik viegli pakļaujas pilsētas ritmiem, vilinājumiem. Cik viegli ir aiziet gulēt triojs no rīta, un cik viegli ir piecelties divos pa dienu. Un cik viegli ir dzīvot kājām gaisā.
Cik grūti ir iet gulēt ap desmietiem, vienpadsmitiem. Cik grūti ir celties ar sauli. Cik grūti ir ievērot pareizos ēšanas ritmus, lai varētu turēties pie pareiziem celšanās, gulšanās ritmiem. Un cik svarīga ir pašdisciplīna.

Es sēdēju uz palodzes un vēroju preču vilcienu.
Un tad es teicu: man laiks.

Un viņi apsēdās uz palodzes.