Viņš. Vējā sajaukti mati. Nosalis degungals. Rokas bikšu kabatās. Acis skatās pēc kaut kā mīļa.

Viņa. Degungals paslēpts lielajā šalē. Rokas cimdiņos savilktas dūrītēs. Acis skatās tālumā. Pētī kailos kokus. Un domas, domas.

Viņš. Acīs velnišķīgas liesmiņas un bezgalīgas. Nosaluši pirksti un deguns. Sirdī vientulības sajūta un domas par siltumu.

Viņa. Mati kā no rīta nesukāti. Acis vējā asaro. Rokas iežmiegtas kabatās. Kājas nemierīgi dīdās. Galvā kāda domiņa, kāda intriga negribot savērpta.

Viņš. Nosalis. Savilcies. Kapucē paslēptas ausis un acis. Cimdotās rokas kaut ko meklē,kaut ko rosās. Prātā domas par īsto ceļu, par pareizo izvēli.

Viņa. Nosalusi. Vējā saujauktiem matiem un sarkanu degu. Mierīga. Klusa. Skatās kā saule riet aiz egļu galotnēm. Un domā par jaunu dienu, jaunu sākumu.

Viņi visi bija. Tik pilni ar kaut ko. Tik pārpilni ar sevi, savām sajūtām. Viņi stāvēja tik tuvu. Bet patiesībā viņi bija tik tālu cits citam. Viņi meklēja palīdzību. Bet baidījās atklāties. Viņi meklēja viens otru. Viņi meklēja tuvumu.

Viņi sāka spēlēt teātri. Nebija nekāda scenārija. Nebija nekāda režisora (ja nu vien tas Vienīgais). Nebija meģinājumu. Pirmizrāde bija uzreiz. Nebija skatītāju. Ja nu vien viņi paši viens otru. Nebija kritiķu piezīmes. Ja nu vien viņu pašu neizteiktie vērtējumi. Var būt pēc laika. Var būt vēlāk kāds kaut ko pateiks.

Tikai brīžos, kad palika viens pret otru. Tikai brīžos, kad nebija kur paslēpties, viņi ieraudzīja viens otru. Bet par to skaļi nerunāja. Par to skaļi nedrīkstēja runāt. Un pirmizrāde turpinājās.

"Lai jums jauks vakars..."
"Paldies."

Un lomas tika izturētas līdz galam.