Tik mierīgi pūta vējš. Egles klusi, klusi čukstēja kaut ko. Kaut ko par dienām un naktīm. Kaut ko par mēnešiem un gadiem. Kaut ko. Tu paņēmi mani aiz rokas un teici: "Ejam, būs interesanti."

Es šaubījos. Man negribējās tumsā. Man negribējās prom no siltuma. Bet es gāju. Jo tava roka. Tu teici, lai nebaidos. Galvenais iet drošiem soļiem. Tad pat tumsā nevar nokrist. Un es gāju. Man bija vienalga. Un es gāju. Zari, kukuržņi - viss kaut kā pagaisa un es gāju. Vienu reizi es gandrīz kritu, bet tu nemanīji, jo es tomēr noturējos.

Tu teici, nāc, es tevi iemācīšu. Es negribēju. Bet atkal tu paņēmi mani aiz rokas. Tu teici, ka tas viss ir tik vienkārši. Man gan liekas, ka nav. Bet es tev noticēju.

Tā jau vienmēr. Sākumā vienmēr noticu. Sākumā vienmēr ļaujos. Pat tad, ja redzu.

Un tu noliki galvu uz pleca. Tu biji noguris. Mans draugs. Tu biji noguris. Es arī.

Un tad tu teici, ka viss nav tā kā izsktās. Viss ir pavisam citādāk.

Un tad jau citas rokas. Citas acis. Citi vārdi. Citas domas. Tikai tā doma par galvu uz pleca. Par to nogurušo galvu.

Kaut es spētu palīdzēt. Tev un sev.