Viņiem ielejā kļuva par šauru. Un arī saule tur reti bija. Un vējš nekad nekāds. Tikai lietus reizēm. Un viss. Un tad viņi nolēma kāpt ārā no ielejas un iet uz priekšu. Vajadzēja tikai vienoties, pa kuru ceļu kāpt ārā. Un tā ir māka vienoties. Atrast kompromisu. Atrast kopīgo ceļu. Daudzi to nevar. Un tad tomēr nolemj katrs pa savu pusi doties kalnā. Cits izdomā, ka negrib tomēr augšā. Ka var būt tur nebūs labi un paliek ielejā.
Bet viņi vienojās un gāja pa ceļu kalnā. Viens nogura, otrs palīdzēja, paņēma pie rokas. Abi apsēdās zālē un skatījās saulē. Tad gāja tālāk. Un tā uz priekšu. Jo tur ārā tomēr tik skaisti. Tur rozes zied. Tur brīnumainas pilis. Un upes un ezeri. Un viņš viņai veselu klēpi ar ūdensrozēm. Viņa viņam sauju ar zemenēm. Un viņi gāja tālāk un tālāk. Un satika dīvainus svešiniekus, kas mācīja dīvainas mācības. Un vēl tālāk un tālāk. Un priekšā bija kapakmenis. Un tur bija viņas vārds. Viņš noglāstīja viņas sirmos matus. Un krunciņas, kas bija no smiekliem radušās. Un viņš nolēma, ka jāiet tālāk. Jo viņi reiz satiksies un viņam būs ko pastāstīt par ceļā redzēto. Un tad bija arī viņa kapakmenis. Un bērni noglāstīja viņa sirmos matus un krunciņas, kas bija no mīlestības.

Un viņi tikās. Un runājās, runājās, runājās...