Bungu skaņas izgāja cauri sirdij. Cauri plaušām. Smadzenēm. Un es aizlidoju. Pilnīgi un galīgi. Tikai blīkšķi. Tikai rīboņa. Lai arī nesaskaņota. Lai arī reizēm mazliet netīra, griezīga. Bet visā visumā sakustināja stīgas. Nokrita putekļi un vēl cita draza. Nokrita. Un tagad vēl. Vajag vēl. Lai paliek pavisam tīrs.

- Zini, man liekas, ka tu cilvēkus par daudz lutini. Tu viņus par daudz mīli. Tu jau saki, ka negaidi neko atpakaļ. Bet kā tu sāpinies, ja nav. Ja nedzirdi, kā viņi skan. Un tad tu lien no ādas ārā. Un tad tev pašai sāp.
- Bet es ilgi mācījos, lai viņus tik ļoti. Lai pateiktu, ka tik ļoti. Un tagad. Tagad tu saki, ka viņi pierod? Neteikt? Nerādīt? Bet ja nu viņiem tas ir vajadzīgs? Ja nu mana nepateikšana ir par sliktu?
- Un ja nu tava pateikšana ir par sliktu?
- Kā lai atrod vidus ceļu?
- Mācies. Mācies redzēt. Mācies nedot par daudz. Mācies dot tik, cik vajadzīgs. Mācies iet blakus. Tu drīz sadegsi, ja vēl tā. Nevajag sadegt. Dedz. Bet nesadedz. Tavu siltumu vēl ilgi un daudziem vajadzēs.


Uz ielas kaķis apaļš kā kukulītis. Kaķu kaķis. Iebāzu somā, lai vienmēr ir ar mani. Tas vienīgais, kas nepieviļ un vienmēr gaida.