Piesēju pie astes lapseni un vilku pa sniegu. Lai taču beidzot pamostas. Bet šī tik guļ. Beigās paskatos - a viņa beigta.

Gaidu, gaidu, kad CD Writing Wizaards sakomplektēsies. A šis man tik saka: "Zini, dod man vēl piecas minūtes." Es viņam: "Nu labi. Varu vēl šo to padarīties." Pēc piecām minūtēm:"Eu, nu pls man vēl kādas 4 būs vajadzīgas." Es: "Tu esi nejēdzīgs. Galīgi nejēdzīgs un neproti rēķināties ar citu cilvēku laiku. Man jau sen jāiet cept puķkāposti ar sieru. Bet tu te ņiems. Un nevari konkretizēties. Kā uz tevi var paļauties. Kā var dibināt ilgtermiņa relationshipu? A? Tu man pasaki?"
"Vēl 2 minūtes"
"Jā vēl trīs saules gadi"

Tik kluss palika. Laikam apvainojās. A ko es varu darīt. Man gribas cept puķkāpostus. Un vispār. Aizsēdējos. Un vispār nevaru mierīgi nosēdēt. Gribas knosīties. Rosīties. Šmurgulēties....

Beidzot izlīda disciņš no cupholdera...