Labrīt! Mani šorīt sveicināja pavasaris. Ievēlis pagalmā vēju. Un tagad spēlejas pa sniegu. Murcās. Kausējas. Līņājas.

Aiz mājas pakša parādās bērnelis. Pelēks kā pavasaris. Un tad vēl trīs. Viens zaļš, viens sarkans un vēl tāds raibs. Un arī māmiņa. Maza peciņa. Sīka māmulīte. Izskrienu no pagalma uz trotuāra. Arī tur. Arī tur pavasaris spēlējas. Ar lietu. Pilīte te. Pilīte tur. Un še tev uz degungala.

"Paldies!" saucu pretī. "Tu drīz nāksi? Nu tā pavisam."
"Gaidi, meitiņ, gaidi."

Šorīt gribējās ilgāk. Ar pavasari parunāties. Līdz darbam ar kājām aiziet. Bet nodevīgās 10 minūtes. Ielīgoju tramvajā. Kā tāda kundze. Nopērku biļeti. Apsēžos. Un pēc trīs pieturām - ārā. Kaut mazu gabaliņu vēl paieties. Lietus matos. Uz ādas. Mētelī. Visur. Pavasara lietus. Pelēkais. Pelēktoņu. Smaržīgais.

Kāpu uz savu piekto stāvu un domāju par vīru brūnā uzvalkā. Par vīru kā priedes stumbru. Par tik taisnu. Un sīkstu. No debesīm līdz zemes dzīlēm cauri viņam mūžība. Viņš notur Rīgu uz saviem pleciem. Lai nesabrūk tās visas celtnes. Lai noturas. Lai neizjūk līdzsvars. Lai straumes nepārstāj plūst. Lai koki ar saknēm zemē.

Uz galda mani sveicina adatains kaktuss. Tik adatains, ka varētu uzkāpt debesīs pa tām adatām. Un mēnesim muti nomazgāt. Kā tādam nerātnam sīcim, kurš smiltīs ilgi spēlējies. Un ēdis smilšu kūkas ar pieneņu rotājumiem. Nomazgāt un noslaucīt mīkstā dvielī. Un tad viņš smaida. Un acis tā spīd. Un es saku: "Re, istabā uz reiz gaišāks palika."