Daudz, daudz, daudz puķu. Pilns galds. Salikšu mājas visas uz grīdas vāzēs un priecāšos. Man vienmēr žēl, kad viņas novīst. Tāpēc man patīk rozes. Jo tad viņas var sakaltēt un ziedlapiņas sabērt stikla traukos kopā ar akmeņiem no nīlas, himalajiem, roterdamas, amsterdamas, āfrikas, grieķijas. Akmeņi un rožu ziedlapiņas.

Šonakt bija dīvains sapnis. Tik patīkams. Es biju mūsu lauku mājās. Bet viņas bija citādas. Ar visu vecmāmiņu,kura kaut kur bija aizgājusi. Viņš un es. Un tad pēkšņi viņš saka,ka jūtas slikti un iet prom. Bet pirms tam viņs ir pārmeklējis manu rokassomiņu. Izņēmis no maka visu naudiņu un algas karti. Gultā atstājis zīmīti uz cigarešu paciņas "Es no tevis aizņēmos. Drīz atdošu." Un tad viņš mani gribēja nogalināt. Es ieslēdzos māja. Viņš aizgāja gulēt uz blakus māju, kurā bija ļoti auksti. Manā mājā bija sakurinātas krāsnis un bija silti. Pa logu spīdēja iekšā rīta saule (bija jau 6 no rīta). Sāka dziedāt putni. Un man bija silti. Viņš nesa malku, lai sasildītu savu māju. Viņš neizskatījās pēc sevis.

Galva griežas. Griežas, griežas. Iešu mājas, mājas, mājas. Iešu pa ielu un jutīšos laimīga. Laimīga. Laimīga. Nogurusi un laimīga. Nogurusi. Nogurusi. Nogurusi. Kāpēc tik nogurusi.

Invetarizācija liekas nekad nebeigsies. Atbildīgā persona uzskata, ka nav atbildīga. Es sāku kliegt. Man nervi neizturēja. Nu tā nevar. Tā nevar. Tā nevar. Jau 4 dienas pa 6 stāviem - turpu šurpu, turpu šurpu. Tupus rāpus zem galdiem. Pamatlīdzekļi.Mazvērtīgais inventārs. Un nekādas kārtības. Nu tā nevar. Pusgadu varēja kārtību ieviest. A tagad velns tur kaklu var nolauzt.

Eh, iešu mājās.