Kapa klusums no rīta. Un tumsa. Un dzīvoklī auksti. Negribējās celties. Vēl pirms mēneša šajā laikā apņēmības pilna raitā rīksī skrēju pa aizmigušajām Rīgas ielām. Tagad...brrrr tikai nodrebināties un dziļāk pārvilkt segu pār acīm. Nekā nebija - raušos ārā no gultas un sāku rosīties, lai kaut cik sasildītos - duša, fēns, degoša svece - siltas lietas no rīta.
Gaidīt, kad beidzot pieslēgs apkuri. Gaidīt vasaru. Vispirms dzeltenas lapas un smaržu,kas nāk viņām. Tad baltus kokus un dzēlīgi spirgto aukstumu un tad!
Visu laiku gaidīt. Kā Solveiga.
Mmmmm, pamēģināšu neko negaidīt un padzīvoties tāpat.
Euuu, autobuss! Tev jāskrien!
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: