No rīta satiku kaķi. To, ar kuru caur logu. To, kurš tik līdzīgs man. Izgāju pagalmā un šis man klāt. Pūkains. Mīļš. Paglaudīju. Aizskrēja. Kaut kur. Tik labi, tik labi. Tik sen nebiju kaķi bužinājusi. Man patīk kaķi. Tie, kas ir lielu un smagi. Tie, kas ielien klēpī un lēni iekārtojas. Tie, kas bradājas un murrā.
Nepatīk, ja nevar paņemt un samīļot. Man gribas pieskarties. Man patīk pieskarties. Sākumā mazliet, tad vairāk, tad atkal mazliet, tad pabužināt, pakutināt, tad atkal pieskarties.
Man patīk sēdēt krēslā ar kaķi klēpī. Sēdēt un tamborēt vai adīt. Tad diegs pieskaras kaķa ausij un viņš sakustas. Kut. Auss kut. Viņš dusmīgi paskatās un es pasmaidu un mēģinu iekārtoties tā, lai diegs viņu netraucētu. Grāmatu lasīt ar kaķi klēpī ir grūti, jo 80% manas uzmanības ir pievērsta kaķim. Bet es gribu 100% uzmanību veltīt grāmatai. Tad kaķim ir jāguļ blakus. Jāpiespiežas klāt. Man patīk, ja piespiežas klāt. Tad ir siltums. Blakus. Vislabāk, ja piespiežas caur segu. Tāpat - bez segas, sanāk dikti tieši.
Bet man nepatīk tie mazie, trakie kaķi. Viņi lēkā, skraida, ārdās. Man patīk tie vecie, mierīgie. Tie smagie.
Šonakt bija dīvains sapnis. Un sapnī vēl dīvaināki zābaki. Es viņus uzvilku. bija kādus 3 izmērus par lielu. Bet teicu, ka nevilkšu nost, jo tie taču mani zābaki. Tādi dikti interesanti bija.
Atkal nāk miegs. Var būt ir vajadzīgi kādi polivitamīni. Nu tā, mundrumam.
Drīz jau paliks gaišāks. Un drīz jau būs vasara. Uz tikšanos jūrā starp viļņiem.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: