Millijas tante atvēra acis. Pa aizvērto aizkaru spraugām istabā spīdēja rīta saule. Runcis atvēra vienu aci, tad otru. Izstaipīja nogulētās ķepas. Lēnām izslēja kūkumu. Izstaipīja muguru. Plati nožāvājās un izkāpa no krēsla. Millijas tante pavadīja kaķi ar acīm, līdz viņš pazuda samtainajā tumsā.

"Laikam brokastīs," nodomāja Millija. "Šodien varētu aiziet uz tirgu pēc kāpostiem. Saštovēt ar speķīti un grūbām. Un uzcept kādu pīrāgu. Var būt Jāni satikšu. Tirgū. Varēs sarunāt kādu čiekurainu zaru no meža lai atved. Kas tad viņam. Mežs pa durvīm nāk iekšā. Var tak man kādu atvest."

Millija izkāpa no gultas. Novilka puķaino naktskreklu. Krūtis - mazliet apvītušas. Vēders tāds vaļīgāks. Bet citādi - nekas. Gurnos vēl tas pats tvirtums un apaļums. "Ak, ja Juris... Jā, Juris. Būs uz kapiem jāaiziet. Jau divas nedēļas nav būts."

Millija iegāja virtuvē. Kaķis sēdēja uz palodzes un skatījās pagalmā, kur lielām pārslām krita sniegs.