Negribējās iet ārā no mājas. Slapjš lietus izraibināja loga rūti. Garas, garas lāses kā lāstekas. Tikš, tikš, tikš. Istabas kaktos jau tumšs. Zirnekļi velk ārā adāmadatas, tamboradatas un sāk knikšķināties. Kaut kas grabinās gar durvīm. Tad aizskrien pie kaimiņiem. Tad pāri ielai. Un tad jau dzied skurstenī. Zeķes tik slitas. Varētu ieauties vateņos un galošās. Aizbrist līdz tramvajam. A tad jau arī varētu brist kājām. Būtu silti un lēnītēm tiktu uz priekšu. Vai ātri. Jo tad liktu lielus soļus.
Reiterna nama lielais pulkstenis ausīs dzied. Jā, jā, draugs. Un tad baltas klavieres, dziesma par mīlestību no pirmā skatiena, vīns, zaļa krēsla, zaļi zamša krēsli un klusa tumsa. Un atkal stunda ir pagājusi un viņš dzied.
Arā vējš pūlas mani izģērbt. Bet pašas piešūtās pogas spītīgi turas pretī. Ne, ne, nē. Ne šeit. Un ne tagad. Vēl trīs dienas nē. Nu labi - vēl divas dienas nē. Bet ja tā labi padomā... nē, tomēr nē.
No vīna vienmēr tik nelabi. Tik nelabi. Neesmu smalka. Man patīk Melnais Balzāms.

Vakar gribējās baltas drēbes. Bet man nav. Ir tikai melnas. Un vēl kādas tumši zilas un viens tumši zaļš gabaliņš. Vakar uzvilku. Šodien atkal gribas baltas. Bet vēl joprojām nav. Uzvilku melnās. Dikti aukstas. A man kā Marijai gribas debesīs. Debesīs pie Dieviņa un visiem viņa eņģeļiem. Un tad pēc laika es pati droši vien kļūtu eņģelis. Un naktīs tev skūpstītu pieri.