Lūgšana
Mājas mieru atnes man. Atnes un klusi ieliec klēpi.
Un tad aizej klusi. Mēs paliksim divi.
Nav obligāti jānes iesaiņots. Man nepatīk spīdīgi papīrīši. Man patīk tīrs, mierīgs, gaišs mājas miers. Es nezinu, kur tos var nopirkt, dabūt, atrast. Var būt mājas miers aug kokos, var būt tiek sintezēts laboratorijās, es tiešām nezinu. Bet man ļoti gribās. Nu, kā dāvanu. Kā mazu siltumiņu. Ieliec man klēpī mājas mieru. Klusu un gaišu, tīru.
Tikai lūdzu bez putekļiem, gružiem. Tādu sakārtotu, lūdzu. Bez steigas. Bez visādiem aromātiem un smārdiem. Atrodi to, kas smaržo pēc tīrības.
Un vēl, kad pasniedz, nesaki neko. Tikai ieliec klēpī. Un atstāj mūs vienus. Uz brīdi. Uz brīdi, kā mūžība, kā mirklis. Un nerunā. Neviena vārda. Tikai esi klusu līdzās. Kaut kur tepat uz pasaules. Esi man līdzās. Un atnāc, ja nesaucu. Jo var būt man nav vairs balss. Atnāc. Jo tu jau zini. Un atnes mājas mieru. Un ieliec klēpī. Un nesaki neko. Tikai no tevis būs silti. Un smaržīgi. Tu jau zini, ka man vienmēr salst. Tagat arī. Ļoti. Atnāc. Atnāc. Un atnes mājas mieru. Lūdzu. Par krāsu nedomā. Atnes baltu. Baltu un gaišu. Bez neviena melnumiņa. Ak jā, es var būt raudāšu. Paņem līdzi kabatlakatiņus. Lai asarās mājas miers nesamirkst. Es droši vien raudāšu daudz. Bet ar divām paciņām kabatlakatiņu vajadzētu pietikt. Citu gan neko nenes. Man visa kā ir gana. Tikai mājas mieru. Un to siltumu, ko nēsā sev azotē. To lūdzu neatstāj. To ņem līdzi. Jo tu jau zini, ka man vienmēr ir auksti. Tagat arī. Ļoti. Un asaras arī birst. Pāri vaigiem. Uz pirkstu galiem. Acis aizmiglojas. Bet tāpat, tāpat. Man ir ļoti auksti. Vai tev pietiks siltuma arī priekš manis? Lūdzu, nesaki, ka nepietiks. Paņem tā vairāk. Es zinu, ka tev ir daudz. Un nebūs jau tālu jānes. Tikai līdz mājām. Un vēl. Mieru. Mājas mieru. Lūdzu paņem. Neatstāj. Nekur neatstāj. Jo nevar viņu kā lietussargu, cimdu pāri, vai somiņu. Tā nevar. Ar mājas mieru tā nevar. Atnāc un atnes man siltu, gaišu mājas mieru.