Izgāju no mājas. Pagalmā atkla sniga. Gribēju atvērt slēģus, lai puķēm gaisma. Bet zem logiem tādas kupenas. Nu tādas, ka līdz padusēm. Un kur tad es ar savām čībiņām tur tikšu? Un žēl brist pa balto gludumu. Tāds viļņains ar pauguriņiem, ielejām, nogāzēm. Žēl atstāt pēdas. Asas kontūras neiederas tajā baltajā gludumā. Nemaz neiederas.

Bet ne par to...

Katrs cilvēks, ko esmu satikusi, kaut kādā veidā atsoguļo mani. Katrā no viņiem ieraugu vienu savu negatīvo īpašību. Interesanti ir tas, ka tikai vienu. Un tad var mācīties. Kad esmu iemācījusies, sapratusi, sevi salauzusi, tad - tieku vaļā no cilvēka.

Bet tā apziņa, ka tikai tādā veidā varu sevi veidot (caur citiem). Un tā apziņa, ka varu sevi veidot, mainīt. Tā apziņa, ka neesmu permanents veidojums, bet mainīgs. Visu laiku radīta un pārradīta, pārveidota.

Tagad mācos tikt galā ar vēlmi būt pārākai, mācos neuzspiest savu viedokli, mācos nepazemot, mācos citus uztvert kā sev līdzīgus. Eh, šitais laikam ir pats grūtākais.

Bet ko tu padarīsi - ko iesēju, to jāpļauj.

Laikam jāatver durvis uz logu, citādi debesis nevar redzēt.