Ko cilvēki var runāt. Ausis vīst. Cik var runāt, cik var runāt. Bezjēdzīgi vārdi. Vienkārši muldēšana. Atkal gribas nošaut. Lasieties visi prom. Lūdzu vācieties. Un atstājiet mani vienu. Soļi gaitenī mani iedzen panikā. Nezinu, nezinu, kā es tās divas nedēļas izturēšu.

Bet vēl vairāk es brīnos, kā varēju izturēt 2 gadus.

Atradu divas dienas vecu tostermaizi. Un sieru. Un man likās, ka tas ir viskrutākais, kas šodien ar mani ir noticis. Atkal sākās. Ofisa darbinieka dzīve.

Un tad man teica: "Tu to darīji nepareizi. Tu visu varēji darīt savādāk..."
Un tad es teicu: "Ko TIEŠI es darīju nepareizi? Un KĀ man to vajadzēja darīt?"

Un tad bija minūti ilga pauze. Aļooo. Būs atbilde???????????

Un tad man teica: "Nuuuuu, vispār jāāā"
Un tad es teicu: "Mhm. Man jau arī tā likās"

Un tad es aizgāju.

Bļin, es jūtos slikti. Jūtos reāli slikti. Un veselas divas nedēļas es tā jutīšos. Un nezinu, kas būs pēc tam. Bet tagad man ir slikti un neviens man nevar palīdzēt.

Eh, eh, eh, iešu padarīt kaut ko skaistu. Kaut ko mākslas vārdā.