Saskumu. Kā lielais skumju lācis. Sēžu un raudu. Acis melas iztecējušas. Jau kurais kabatas lakatiņš. Roka izmisīgi sliecas pēc mazās rozā ripiņas.

Kāpēc es esmu tik laba pret visiem? Kāpēc man gribas būt labai? Kāpēc man gribas, lai cilvēki, ar kuriem man nākas kaut uz īsu brīdi saskarties, jūtas labi? Un, ja kāds nejūtas, es jūtos slikit. Kāpēc es visu tik ļoti laižu caur sirdi? Kāpēc nevaru vienkāši tā - uzspļaut visam? Pateikt - a ejiet da jūs visi nafig ieskrieties.

Bet es tomēr neesmu pieclatnieks. Kas visiem patīk. Es esmu es. Un iešu tāda kāda esmu.

Citreiz tāda, citreiz tāda.
Asa. Tagad asa.
Rīt mīlīga.
Vēl pēc stundas riebīga.
Paralēli - dirsīga, lecīga un naidīga.
Citam rādos jocīga, priecīga, smaidīga.

Kaut kur esmu gaitīta,
Kaut kur - projām raidīta.
Pa dzīvi svaidīta.
Arī baidīta.

Kā bulta šaujos.
Pēc prieka raujos.
Nekad man nav gana.
Un kapu zvani jau zvana (bet ne man).