Laikam jau ir svarīgi sievietēm izrunāties. Pastāstīt. Man patīk klausīties. Nekad padomus nevaru dotu. Tikai māt ar galvu, pa laikam kaut ko iestarpināt. Un viņas pašas stāsta, runā, meklē risinājumus. Saliek samudžinātos diegus taisnos pavedienos. Un sāk audeklu no gala. Un saka: "Paldies, ka palīdzēji."

Ar vīriešiem ir grūtāk. Lielais vairums parasti nestāsta. Un tad ir jāmēģina kaut kā meklēt pavediena galu. Skatīties, kur var pavilkt, lai nesavilktos mezgls, bet lai tas mudžeklis iztaisnotos. Viņi parasti visu izdomā galvā. Bet kaut kā tie atrisinājumi viņiem nerodas. Vismaz tā izsktās. Var būt kļūdos.

Man šķiet, ka vislabāk ir rakstīt. Un pēc laika ņemt un pārlasīt. Rakstīt visas izjūtas, sajūtas, emocijas - bailes, nedrošību, prieku, aizvainojumu, laimi, nicinājumu.
Sarakstīt visus jautājumus. Pārdomas. Bet tas tikai tad, ja nav ar ko parunāties.
Bet vienmēr var atrast savu sarunu partneri. Vienmēr. Jo ir. Ir tas otrs, kurš labprāt klausās. Bet šai savienībai jābūt abpsēji vienlīdzīgai. Citādi nekas nesanāk. Tā nu es reizēm runājos. Reizēm raxtu.

Bet man patīk rakstīt. Pēc laika var pārlasīt un salīdzināt. Vēl ir interesanti sarakstīties pa epastu. Tad vajag daudz laika. Bet sarunas iznāk dziļi sirsnīgas, atklātas. Vismaz man.

Dikti daudz emocionāli meloju. Bet rakstot melot nesanāk.Tā nu mācos nemelot arī dzīvajā. Pamazām jau sanāk. Un dikti jauki tas ir. Patiesas jūtas, emocijas. Vot pateikt otram, ka viņš ir maita. Vai pateikt, ka mīlu. Vēl pirms kādiem diviem gadiem neko tādu nemācēju. A tad izdomāju, ka pēdējais laiks iemācīties. Grūti bija. Bet ko tu padarīsi, ja tas no bērna kājas nav iemācīts. Bet nu man ir pierādījums, ka var tikt pāri visiem tiem aizspriedumiem, kautrībai, biklumam, muļķīguma sajūtai. Var tikt pāri un sajusties riktīgi labi. Sajusties patiesi.

Še tev nu bija vakar pārdomas par dzīvi.

Eh, jāiet ielās mācīies nemelot.