Šodien atkal tās debesis, debesis, debesis. Katru dienu mani vilina un sauc kailie koku zari, vējš un debesis.

Bet tad, kad tieku izlaista paganīties savā vaļā, ir jau tik tumšs. Un nogurums, nogurums. Tad tikai pastāvēt uz galvas un gultiņā.

Gribas pa nokaltušu zāli paskraidīt. Starp kailiem kokiem pablandīties. Paklīst. Pavazāties. Klusumā. Vējā. Domās. Parunāties. Sen neesmu ar tevi runājusies.
Tagad tevi tā uzrunājot dīvaini kļūst. Tu laikam gulēji. Jūtu kā mosties. Vaigos sakāpj karstums un mazliet tricinās iekšā. Vai tiešām tu tikai gulēji?

Domāju, ka esi prom. Pavisam. Bet nekā. Tikai nemoci mani.Lūdzu. Nevajag. Tu vari arī negulēt, bet neperini savas nelietīgās domas. Tu vari iet ārā un dzīvot savu dzīvi. Bet tev vajag mani.

Bet var būt tā neesi tu?