No rīta negribējās kāpt ārā no gultas. Gribējās palikt pie tā lielā mīļā siltuma.

Izgāju ārā. Man pretīs smaidīja trotuārs. Tāds uzposies. Baltās cakās. Un es slidinājos uz darbu. Dikti auksti. Sala rokas.

Kaut kā viss jocīgi šodien notiek. No liela prieka, līdz sarkanām dusmām par kolēģu neizdarību. Otrajās brokastīs tīģergarneles, kazas siers, zaļais siers mīklā. Izvirtības.
Radošas idejas. Pamestas gaisā, noķertas un attīstītas līdz zināmam līmenim. Līdz pēdējam sietam - vai nu izbirs, vai paliks. Man liekas, ka paliks. Un tad sajutīšos pavisam kruti.

Un vēl bučas visādas šodien. Samīļojieni. Haa, bet tas tikai tā - tāpēc ka cilvēki paši priecīgi. Un es pagados samīļojienam pa ceļam. Nu jā - arī solījums noindēt :) Mīļi.

Uh, bet riktīgi labi palika, kad izstrīdējos. Nu bija tāda stīga. Nu tā, ka no krūtīm ārā laužas tāds spēks. Un gribas teikt: "Nu mudak, tu kasies kasīšanās pēc vai tāpēc, ka tiešām esi idiots???" Nebūtu darba laikā darba vietā, viņš droši vien izsmērētos pret kādu sienu.

Un tagad atkal tāds prieks. Un apziņa, ka ir nenormāli maz laika. Tik maz, ka vēmiens nāk. Un arī apziņa, ka dikti daudz jau izdrarīts. Bet vēl vairāk jāizdara.
Un apziņa, ka ir labi par to, kas paveikts.

Šodien vienai kolēģei ieskatījos acīs un sapratu, kāpēc visi viņu tik ļoti mīl. Viņai tādas labas acis. Mammas acis. Kad viņa runā un skatās uz tevi, liekas, ka visas pasaules rūpes aizpeld prom. Jau vakar to piefiksēju, bet šodien sajutu caru sidri izejam to skatienu.
Mēs viņu par cāļu māti saukājam. Visus viņa savāc, sakoordinē, uzmana. Vot - tādas acis.

A vēl vienam kolēģim arī ir tādas acis. Es viņam pateicu. A viņš man: "Jā, jā, bet es ar šitām acīm vakar N žokli pārlauzu un degunu pārsitu. Jā, jā - ar šitām acīm."

Tādas tās acis. Ieskaties tikai, un nobīsies.