Debesis, debesis, debesis. Atkal jau. Tik mainīgas. Tik skaistas.
Mīlestība ir stāvoklis, kad tavai laimei nepieciešama otra laime.
Un ja nu tā tiešām ir? Ko tad darīt? Vai visu laiku staigāt nelaimīgai? Vai mēģināt darīt visu,lai otrs būtu laimīgs? Bet vai tas nebūs egoistiski? Ja nu viņš nevēlas? Ja nu viņš vēlas skumt?
Un ja nu viss nav tā kā izskatās?
Es domāju pārāk sarežģīti. Vai var būt pārāk dziļi. Bet negribu pa virsu. Gribu dziļāk. Gribu pieskarties. Lai skan. Bet man vēl jāiemācās spēlēt.
Bet var būt kādam jāiemācās spēlēt mani. Var būt man tikai liekas, ka skanu, bet tās ir senas vibrācijas. Kļūst ar vien vārgākas, klusākas.
Uzspēlē mani. Pieskaries, lai skanu.
Un tās debesis jau ir citas.