Aj, jā. Katru reizi jau tā ir. Bet tās reizes man ir bijušas daudzas. Un nekad nepāriet. Vienmēr ir tā, ka divas nedēļas mocos murgos, gribas raudāt, viss krīt uz nerviem. A pēc tam ir tik labi. Tik labi, ka var sēdēt pie datora un vienkārši katram sūtīt pateicības epastus, apkopot info, individuāli ar katru no viņiem turpināt strādāt.
Bet tie masu pasākumi mani beidzzzzz nosttttttt.....

Būs labi, beigās būs labi.