Pavasarīgs vējš. Smaržo pēc jūras. Dzirnavu ielā.
Pie viesnīcas Latvija paceļas gaisā viena avīzē. Pēc tam vēl viena. Un vēl viena. Un lido. Lidinās. Plandās. Kā baloži. Saule virs Brīvības pieminikļa, Pēterbaznīcas klusi smaida caur trauslo mākoņu segu. Esplanādes koki kailiem zariem dursta saules vaigus. Smalki smaržo pēc pavasarīgas jūras. Vējš pagrūž mani. Bankš. Uzlecu uz ielas. Pie Zirgu pasta mani sveicina avīze. Lidojoša. Tik ļoti aizņemta. Steidzīga. "Hei, kā sviežas?" uzsaucu. "Nav laika. Nav laika. Vējš mani dzen, dzen, dzen, dzz...", pagaist atbilde. Es aizsteidzos. Un viņa arī. Sieviete ar indiski, gruzīniski uzzīmētām uzacīm. Liela sieviete ar skaistām uzacīm. Kā bilde. Aizsteidzas. Aizpeld. Liela un mierīga kā kuģis.

Tagad vingrojumi pleciņam. Aha. Nepatīkami. "Līdz pirmdienai!"

Ārā, ātrāk ārā. Vējā. Gaisā. Mētelis plandās. Mati pajukuši. Uz jūru. Ātrāk uz jūru.