Vakar bija garīgais pārcēlums.
Dzirdēju strazdus.

Vakrā paudu neapmierinātību nama saimniecei par viņas šībrīža attieksmi pret dzīvokli, kurā dzīvoju (kopā ar vēl citiem dīvaiņiem).
Sapratu, ka atētikā ir tik daudz visādu cilvēku, ka man tur vairs nav vietas. Un sevišķi maz vietas ir tāpēc, ka no gravity uz atlētiku ir atnācis strādāt apalonīgais trenneris, kur dēļ es no gravity aizgāju.

Šorīt no rīta histēriski mētāju drēbes pa istabu. JO NEBIJA KO VILKT MUGURĀ. Tad veļā pagulēju uz gultas un pameditēju. Rezultātā apģērbos 'kā uz mežu' aizgāju brokastīs, neaizgāju uz franču valodu. Pusdienlaikā ierados darbā.

Pa ceļam uz brokastīm sazvanīju vēlreiz nama saimnieci un teicu, lai beidzot sakārto vannas istabu (ieliek vannu un pieslēdz veļmašīnu) un tad pa virtuvi viņi var ņemties cik ilgi grib.

Uz to viņa man atbildēja: vannu vedīs kopā ar vannas istabas durvīm. Tad protams man bija jautājums - kad tas būs. Bet viņa nevarēja atbildēt, jo bija ceļā uz rīgu. Tad nu es teicu, lai tad, kad ir rīgā, man piezvana. Un tad viņa teica: "Kad es būšu rīgā, tad jau arī vanna un durvis būs atvestas." Pēc brīža aiziešu iečekot. Būs vai nebūs.

Bet vispār jau jā...
Spiež muguru. Vot. No izdusmošanās spiež muguru. Apkārtējā vidē nekas nemainās. Bet man iekšā vulkāna izvirdums dumiņš.