Nebija jau tik traki ar tiek koka ģimjiem, mums mazliet vairāk uz aizmuguri bija pietiekoši daudz apkārt gan aktīvu dejotāju gan līdzidziedātāju, lai gan es tomēr jutos vienīgā, kas zin vārdus visām dziesmām (bērnības trauma :))

Un tad kad vajadzēja līgot rokas, tad jau visi sparīgi stiepās un līgojās. Un vispār bija jauki, kā skatītāju kopkoris brīžiem pat visai smuki iedziedājās.

Bija gandrīz tikapat labi, kā 1996. gadā Mežaparka estrādē, kad bija 12000 atnākuši.