Kam jūs ticat?
Ziniet, man allaž ir tā, ka tas, kam ticu, kaut kā pieviļas. Tagad jūs, vecie, skuka, dienasgrāmata, anonymus - kā ir, jūs tagad viļaties mazāk un kamī jūs viļaties mazāk - sevī, citos? Nu mazāk nekā tad kad jūs bijāt twenty smthing.

Es viļos tā kā sevī. Nu ziniet tā, kad liekas, ka ar uzskatiem viss ir kārtībā, ar viedokli, morāli un visādādām tātām lietām. Un tad pēkšņi - čaviņa. Viļos sevī. Jo saprotu, ka tā vis nav kā man likās. Trakākais tas, ka tā man jau liekas, ka viss ir relatīvs. Bet nu ziniet, kad runas iet par jūtām...ehhh

Tad domāju - nu o.k. - jūs vecie šā kā tā nomirsiet un es dzīvošu tā kā es gribu, tā kā man liekas pareizi...bet tas būs tikai tad, kad jūs nomirsiet... un ko lai es daru līdz tam?

Ak, nu vispār, traki, ka iemāca, ka vecuma priekšā jāpiekāpjas....ak, ak, ak...