Man liekas, ka šodien cilvēki vairs nenoveco.
Sieviete, kurai 1917.gadā bija 17 gadu, ir kļuvusi veca. Večiņa. Vispirms viņa kļuva par sievieti - sulīgu, pilnīgu, īstu sievieti. Tad kundzi, līdz beigu beigās vecu mīlīgu, skarbu, tiepīgu, aušīgu večiņu.

Bet šodienas 17 gadīgā meitene pratīs novecot? Skaisti novecot?

Jo manuprāt, īsti tai mūsdienu meitenei nav piemēra, kā novecot. Nu paskatieties, sieviete, kurai pirms 10 gadiem bija četrdesmit. Paskatieties, viņai šodien ir trīsdesmitpieci. Un vēl pēc desmit gadiem viņai būs trīsdesmit.
Mammai nekad nav bijuši sešdesmit. Vienmēr tie paši labie 40.

Un es pati. Nekad laikam netikšu tālāk par saviem septiņpadsmit vai deviņpadsmit.
Tā teikt - iestrēdzis skrejošā brīdī.

P.s. Ar novecošanu es domāju miera un 'vēsa prāta' iestāšanos, apcerīguma un mierīga smaida iestāšanos.