Uz ielas pārītis, tā ap 50. Sarunājas. Viņam - zema, nostādīta balss, viņai - maiga, samtaina. Viens otram tik piederīgi. Iet un runājas. Par vārdiem.
Iznāk no dzīvokļa tantiņa. Tā ap 70. Skatās te uz vienu, te uz otru pusi. Un žņaudzī rokās atslēgu saišķi. Viņai gaišas rokas. Un pati gaiša.
Divi puišeļi iznāk no hokeja pasaules. Pilnīgi puišeļi. Vējā sajauktiem matiem. Nošļukušās biksēs. Kāri kož kaut kādā "ātrajā maizītē" un cīti apspriežas.
Veļas mazgātavā sieviete kā veļas mašīna. Ātri un laipni siltā, mīkstā, burbuļojošā valodā man izstāsta visu, ko gribu zināt. Viss tur smaržo pēc veļas ziepēm, pēc silta ūdens. Pēc viņas.
Debesīs pavasarīgi mākoņi. Skraida. Izpluinīti. Vēl tikai uz bruģa jāizplaucē pienenes. Un māllēpes. Zilie un baltie sniegpulksteņi. Un tad jau es arī varēšu iet. Paganīties. Savā vaļā starp baltām margrietām.