Trīs nedēļas domāju un nesapratu. Tikko atnāca apskaidrība. Tagad pierakstu. Apskaidrība pa nakti nodefinējās. Bet tikko sapratu, ka ne līdz galam.
Par kļūdām, no kurām jāmācās.

Mana pirmā lielā mīlestība - vīrietis ar 'bagāžu'. Man likās, ka būšu gana stipra. Ka 'bagāža' mani neuztrauc. Paliku ar salauztu sirdi un domu, ka vīrieši ir nelieši. Otreiz NEKAD ar vīrieti, kuram ir jau vienas attiecības. Toreiz man bija 19.

Pagāja vairāki gadi. Vairāki cilvēki.

Mana otrā lielā mīlestība - puisis brīvs un tik gudrs. Tāds, kurš man varētu būt viss. Pēc laika atklājas, ka arī viņš pa dzīvi neceļo gluži viens. Arī viņam ir nepabeigtas attiecības. Viņš solīja visu pabeigt. Es ticēju.
Pēc laika izrādījās, ka tomēr nekas nav pabeigts. Čaviņa.

Pagāja vairāki gadi. Vairāki cilvēki.

Visiem šiem gadiem cauri bija vijies viens cilvēks. Garīgi tuvs. Tik labs draugs. Aizplīvurota erotika. Viņš nav viens. Arī viņam jau dzīves ceļojumā ir bagāža. Divi koferi. Katrā rokā pa vienam. Sevi viņam blakus redzēju visu laiku, bet vairāk emocionāli, garīgi. Ne fiziski.
Bet tad kaut kā tas viss, viss bija sakāpināts tik ļoti. Viņa attiecības bruka. Ik pa laikam mūsu sarunās izskanēja vārdi - mums viss ir cauri (viņa attiecības). Mēs visu esam beiguši.
Esam - uz tā vārda es uzķēros. Draudzīgajās sarunās biju stāstījusi, ka aizņemti puiši mani galīg nevilna.
Un tad... tad...tad...protams. Skaļi nav jāsaka. Skaists lidojums vai vienalga kas. Kad vēderā taureņi. Vai pat drīzāk galvā.

Un tagad - vairs nav ne drauga, ne mīļākā.

It kā tagad ir skaidrs, ka visu laiku ar mani atkārtojas puslīdz viens un tas pats. Ko no tā mācīties? Ko es neredzu?