Barona centrs. Plkst. 21:05. Vīrietis. Viens no tiem ar nosauļoto seju un grumbām. Viens no tiem ar labo vielmaiņu, slaids un tīrām drēbēm. Viens no tiem, kuram patīk iedzert. Arī šodien bija paticis.
Un sarkans groziņš ar riekstu jogiju un diviem riekstu kārumiem.
Viņš stāv un tausta kabatas. Savas. Groziņš zemē blakus. Viņš tausta. Viņam bija tāda veste ar daudzām kabatām, kabatiņām. Visas kabatas. Arī krekla un bikšu. Iztaustīja. Tad izgāja no veikala. Bez rieksu jogija un kārumiem. Kam viņš tos gribēja nopirkt?

Pa ielu nāca pretī tantuks. Sirmiem trakiem matiem un smagu ķeseli. Viņas atspulgs rēgojās itāļu virtuvju skatologā. Kur ir viņas virtuve?

Atkal gribas zināt, kā būs. Un kāpēc citiem ir un citiem nav. Kāpēc man ir žēl to kuriem nav. Un kāpēc man tik ļoti patīk tie, kuriem ir. Un kāpēc vienmēr uznāk raudiens, kad ieraugu to vīriņu ar spieķi un maisiņu, kurš klīst pa centra ielām un tirgo trikotāžas džemperīšus. Pirms trijiem gadiem viņš mani apstādināja un teica: "es tev kaut ko pateikšu. Tu esi ēģiptiešu princesīte..." un tad, kad es biju samulsusi, viņš man mēģināja notirgot zilganu trikotāžas džemperīti. Un vēl arvien viņš šad tad mēģina mani apturēt, bet ēģiptiešu princesīte neapstājas... Tikai aizejot viņai vienmēr gribas riktīgi skaļi raudāt. Fig viņu zina kāpēc...