Tad, kad liekas, ka viss kārtībā, iestājas tāds sajukums. Lai dzīve pārāk salda neliktos. Manī sajukums. Viss griežas iekšā. Ne vēderā, bet mazliet aukstāk. Trīc rokas un knapi valdos lai neraudātu. Man ir grūti. Ļoti grūti. Gribu kaut ko darīt. Netieku nekur. Nekur. Apzinos, ka tas ir iekšējais stāvoklis. Man vajadzētu pabūt vienai. Kādu brīdi. Izslēgt telefonu. Pasēdēt parkā. Vai paklīst gar Daugavu. Sakārtot domas. Tā man teica. Salikt visu pa plauktiņiem. Mana dvēselīte tagad ir kā gluta no rīta - palagi samudžinājušies, savijušies, spilveni ar izgulētām bedrītēm, viss savijies, sajaucies, nesaprotams. Gribu raudāt.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Pāri upei riet saule. Meldri uzvilkuši leopardādas praķīšus domīgi veras Lielupes tumšajos ūdeņos. Akmeņi apklusuši. Saule riet. Un es zinu, ka viņā malā mani gaida. Viņš stāv aiz kalna pie mājas un skatās uz mani. Es viņu jūtu. Tur - pie mājas. Saule jau ir zemu, zemu. Viņš ieiet istabā. Uzliek tējas katlu ar smaržīgu tēju vārīties. Krāsnī kuras uguns. Viņš sēž galvu atspiedis rokās un skatās ugunī. Tējas katls klusi sīc. Es stāvu upes malā. Man salst. Jāiet uz mājām. Bet negribās. Gribas vēl brīdi viņu just. Vēl vienu brīdi. Bet tad jau griežu muguru. Tur liela tumsa. Takas malā vēl smaržo pēdējie plašķi. Kārkli jau puskaili. Tumsā jūtu viņu smaržu. Manā mājā deg gaisma. Kāds skatās TV. Negribas iet iekšā. Vēlreiz paskatos uz to pusi, no kuras nāca sajūta.
Es aizeju, lai nekad neatgrieztos. Nekad neatgrieztos tāda, kāda biju. Es nākšu vēl. Citreiz. Pēc gadiem. Bet nez vai mēs kādreiz tiksimies. Nez vai. Tikai domās. Vēl un vēl. Tādos brīžos kā šis. Kad ir auksti un riet saule.