Šorīt no rīta izgāju lietū bez lietus sarga. Un sadzirdēju, kā lietus ar zāli runā. Dzeltenās lapas bija pielipušas pie slapjā asfalta un čukstēja mūžīgās mīlestības apliecinājumus, neapzinādamās, ka to stundas ir skaitītas.
Trolejbusā sirma vecmāmiņa pārdeva biļetes. Likās, ka tūdaļ no maisiņa izņems adīkli un turpinās iesākto cimdu pāri, neliekoties ne zinis par salijušajiem pasažieriem.

Tagad vēderā kņudinās maza laimes sajūtiņa. Un nemaz, nemaz negribas ikrīta kafiju. Melnā tēja ar Lāses pienu. Un tēja - nemaz ne stipra.

Pa atvērto logu iespraucas rudenīgais gaiss. Nevaru sagaidīt dienas beigas.