Šovakar biju nolēmusi savu logu uz pasauli vairs neslēgt iekšā. Viņam dzesētājs skaļš. Un tad vēl šovakar biju pie jūras un tur viļņu šalkoņa. Bet nākot no dušas (nē, ejot iekšā,lai tūlīt pat iznāktu) izdomāju, ka man ļoti žēl, ka aresenāls beidzies. Nopietni.

Man patika iet uz filmām un uz brīdi ar tām identificēties. Un tad nākt atpakaļ uz mājām un domāt. Iziet cauri berga bazāram (kā pēdējai skaistajai realitātei) un pazust kaķu un dzērāju piečurātā vārtrūmē. Vai arī klauvēt pie naktsardzes aizvērtām durvīm un kāpt uz trešo stāvu.

Man patika tieši filmas. Nebija svarīg vai eju uz filmu ar kādu, vai viena pati. Uz ko es biju? Pirmo filmu neatceros - atklāšanas filma. Tad biju uz Grīna Mākslu tiltu, tad uz Katru nakti (vakar kolēģim mēģināju iestāstīt, ka biju uz Grīnveja filmām un šorīt no rīta pamodos uz zināju, ka nebiju uz Grīnveja filmām) un tad uz Es un tu un visi, ko mēs pazīstam. Nav daudz, bet ņemot vērā manu attieksmi pret jeb kādu kino (un filmām un tv) vispār, tas bija daudz.

Pagājušajā rudenī, pavasarī es ar draugiem gāju uz CocaCola plazza skatīties filmas. Ne jau tāpēc, ka man baigi gribējās uz turieni iet. Man gribējās pabūt ar draugiem. Ne jau tāpēc, ka tad ar viņiem būtu par ko runāt. Drīzāk tāpēc, ka tad bija sajūta, ka esmu ar viņiem. Tāda svarīguma sajūta. Bet tagad liekas, ka tajos brīžos esmu bijusi tik tālu prom gan no viņiem, gan sevis.

Kāpēc cilvēki iet uz kino? Dievs viņu zina. Lai jauki pavadītu laiku kopā. Bet tajā brīdī jau neviens nav kopā. Vismaz plazzā. Katrs citādi identificējas. Vai arī tāpēc, ka identificējas, pazūd un nav. Vai var būt ne tā, bet vienalga. Kopā nav. Vai dēļ tā trokšņa, svešajām emocijām. Nezinu, kas tur ir. Bet ir atsvešinātība. Tukšums. Vot jā. Tukšums.

Vakar, kad gāju uz kino, man gribējās uzpucēties (negribējās džinsas un zandales). Uzpucējos. Un satiku vecu kolēģi. Gājām kopā. Sēdējām blakus. Un tad man bija sajūta, ka mēs skatāmies kopā. Un nākot atpakaļ (uz mājām) es zināju, ka mēs esam noskatījušies vienu un to pašu filmu. Un ka mēs bijām vienā vietā un vienā laikā.

Un tas ir svarīgi. Tas ir tas, kas reizēm pietrūkst. Garīgi būt kopā vienā vietā un vienā laikā.

Un vēl, tad, kad mammai skatos acīs, es arī zinu, ka esam vienā vietā un vienā laikā. Ar citām acīm nekad neko nevar zināt.