Drausmīgākā vientulība
Sit pa tieviem gariem pirkstiem
Svēto mugurkaulu salauž
Tumša ielien degunalā
Un tad glumi satek lejā
Tievās zarnas velves ejās
Tad kā pūtītes un pinnes
Sametas uz bālās pieres
Parādās kā velna nieze
Organisma spēka vietā

Es ar savu vietulību
Tagad kluss uz trepēm sēžu
Velku gaiši zilu dūmu
Jūtu savu mūžu drūmu
Tuvu tuvu
Naža spalā

Beidzot, beidzot viss ir galā