Man vienmēr bija licies, ka tad, kad es aiziešu, viņiem būs vairāk par ko runāt. Un tā arī ir. Viņiem vajadzētu runāt par mani. Bet viņi nerunā vispār. Viņi tikai dzīvo. Un sajūt. Sajūt kaut ko. Sajūt, ka ir slikti. Un runā ar mani viens par otru. Bet es esmu tālu. Bet viņi viens no otra laikam ir vēl tālāk. Un tad, kad sajūtu, ka tā ir, es arī pamūku vēl mazliet, mazliet. Un tā mēs attālinamies. Un paliek tikai kaut kāda tieva, tieva līnija, kas mani savieno ar viņiem - mobilie sakari. Bet viņus kas savieno?