Vienmēr sanāk tā. Sanāk kādam nodarīt pāri. Sanāk kādu sāpināt. Tikai tāpēc, ka negribas, lai kādam citam sāpētu. Un tad ir tik grūti. Jo beigās jau neviens nejūtas īsti labi. Un vissliktāk ir man pašai. Laikam. Un pats trakākais ir tas, ka tas viss tikai tāpēc, ka mīlu cilvēkus. Cilvēkus kā tādus.

Naktī redzēju dīvainu sapni. No rīta to biju aizmirsusi. Ne visu sapni. Bet to vienu. Un tad kāds teica: "Sick mind like mother's fucking child" (kaut kā šitā) Un es atcerējos sapni.