Man patīk mans skumju zilonis.

Ir sajūta, ka atkal vajag aiziet pie psihologa. Kā toreiz - pamatskolā. Skolotāju istabā. Ierāvos uz dīvāna. Un gvelzu kaut kādas muļķības. Pašai nāca smiekli. Par psiholoģes nopietno sejas izteiksmi. Un par to, ka stāstīju lietas, kas mani patiesībā nesatrauc. Tikai ļoti saistītas.

Viņa teica - iemācies pateikt nē. Un es mācījos. Un - kā jau meitenei, kurai patīk galējības (to man no laika gala vēcāki potējuši iekšā un tagad arī kolēģi pamanījuši), vairs nemācēju pateikt - jā. Bet jā teikt ir daudz vienkāršāk. Un to prasmi atguvu relatīvi īsā laikā un, kā man likās, nesāpīgi. Protams, neredzot, ko visu zaudēju. Protams, apjaušu, ka milzum daudz esmu ieguvusi.

Bet atapakaļ pie jā un nē. Atkal ir jāiemācās pateikt nē - gan sev pašai, gan citiem. Jāsāk ar sevi. Paralēli un palēnām sākot arī terapiju pie lauciņa - nē citiem. Neaizmirstot, ka ir jā. Vārdu sakot - jāmācās izvērtē un pieņemt lēmumus (sev izdevīgus, vai vismaz - nekaitīgus).

Tomēr mani nebeidz urdīt tas jautājums - kas būtu, ja būtu darīts tā?
Droši vien atbilde skan, ka jābeidz sevi urdīt (un pati to simtām reižu esmu teikusi citiem), jo viss, kas notiek, notiek uz labu (vai kaut kā tā aptuveni). Bet vai tā nav tikai tāda mierināšanās? Varētu teikt - rozā, zaļu vai zilu briļļu uzlikšana.

Esmu noskatījusies taureņa efektu. Protams. Bet režisors jau arī tikai cilvēks. Kuram, visticamāk, arī tā pati filozofija - viss notiek tā kā tam jānotiek, no bērnības skandēta un iepotēta.

Kuršs (un vai) var pierādīt, ka viss notiek tā kā tam jānotiek?