Ar lielu prieku pāršķīru kalendāru. Maijs bija ievilcies. Pārāk ilgi.
Galva smaga kā spainis. Puņķi. Tabletes. Atkal jau.


Dīvaini. Vakar īsi pirms slēgšanas devos uz veikalu iepirkt kaut kādus tur pričendāļus. Nogurusi. Tikko no baseina. Lēnām velkos. Lēnām. Lēnām. Bet vīrieši - ar tiem sasodītajiem suņa skatieniem, iet garām un tik nekaunīgi blenž. Un švilpj nopakaļ. Un tad ir vai nu - djevuška, djevuška vai arī hei, kā tev iet? Un piemiedziens ar aci. Bet es nogurusi un lēna plūstu tālāk. Man vienalga.

Tikai tad, kad nonāku vietā, kur blonda meitene pa dienu tirgo puķes, man asinis sastings. Vispirms izdzirdu - Pamagiķe, ļuuuuģi, pamagiķe. Sievietes balss līdz izmisumam stindzinoši, līdz kaulam griezīgi. Un tad ieraugu baltu mašīnu ar melnu zīmējumu uz sāniem, kas ātri aiztraucas pa Marijas ielu. Sievietes balss nāca no tās mašīnas. Vairs neko neredzu. Neko nesaprotu. Dažu vientuļo gājēju nesta attopos pie ieejas veikalā. Asinis vēl joprojām manī sastingušas.