Vispirms.
Naktī zāle smaržoja. Nopļautā. Kāpēc cilvēku līķi tā nesmaržo?
Nakts uz manas palodzes putekļus sastiepusi. Lielus, melnus. Arī uz grīdas. No jumtiem. Lai jau stāv. Lai jau pastāsta, kas pasaulē notiek.
Pēc tam.
Es aizmigu. Un kā vienmēr, negribēju celties. Pamodos pirms modinātāja. Kaimiņi no aukšējā stāva mēdīja kaijas rīta brēcienu. Laukos ir labi. Kaimiņi nemēdās.
Tagad.
Nogurums spiež ārā pa logu. Prasās vēju uz ādas. Plikas ādas. Bet viss vējš žalūzijās sadzīvojies.
Ai, kā ceļš mani sauc.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: